Nils Ušakovs

Ar Nilu Ušakovu -jaunāko Latvijas politisko līderi , mēs apzināti nolēmām nerunāt par politiku. Gluži pretēji, -mēģinājām noskaidrot, kā Nils Ušakovs nonācis līdz politikai. Izrādās, ka ceļš bijis līkumains. Viņš strādājis tirgū, celtniecībā un diennakts veikalā, vadījis seminārus ekonomikā un gatavojies zinātnieka karjerai.

- Nil, vai atceraties, kā nopelnījāt savu pirmo naudu?
- Atceros. Tie vēl bija padomju rubļi. Sestajā klasē mēs „Lotosa” vienībā braucām uz kolhozu ravēt bietes. Kamēr mācījos skolā, vienmēr strādāju vasaras brīvlaikos – gan par angļu valodas tulku semināros bērniem, gan par krāvēju noliktavā, gan slavenajā „Rumbulas” tirgū. Tiesa, kur iztērēju pirmo naudu, vairs neatceros. Bet noteikti kaut kam ļoti noderīgam – saldējumam vai kino biļetēm.
- Tātad normāla padomju bērnība un vētraina pēcperestroikas jaunība?
- Tā ir! Nesen Internetā atradu lappusi speciāli tiem, kuri ir dzimuši 70. gados. Tieši par padomju bērnību... Tur ir rakstīts par visu - plastmasas zaldātiņiem, vikingiem un indiāņiem, par gāzētu dzērienu ar sīrupu no automāta par 3 kapeikām, par Andželu Deivisu, par rakstiem avīzē «Пионерская правда», par spēļu datoriem, kuros bija jāievieto kasetes.
- Sapņojāt kļūt par pionieri?
- Mani sākumā pionieros neuzņēma. Vispirms ņēma tādus... pavisam jau pionierus. Bet mani disciplīna pievīla – tā nekad nav bijusi mana stiprā puse.
- Skolā bija problēmas ar uzvedību? Ko tad Jūs tādu darījāt?
- Iespēju, kā nopelnīt neapmierinošu vērtējumu uzvedībā, ir ļoti daudz. Dažreiz uz skolu izsauca vecākus. Bet viņi centās uz skolu nenākt. Viņiem nepatika. Vispirms strīdējās, kurš ies. Ja uz skolu sūtīja tēti, es pēc tam saņēmu praktiskus padomus – kā darīt to pašu un nedabūt neapmierinošu uzvedību.
- Pārmaiņas deviņdesmitajos gados Jūs jūtami ietekmēja?
- Jā, ietekmēja. No 1991. gada un līdz 90. gadu otrajai pusei, līdz es puslīdz tiku skaidrībā ar mācībām un sāku jau pilnvērtīgi strādāt, klājās ļoti grūti. Tā bija tipiska situācija ģimenēm tajā laikā.
- Jūs minējāt, ka tirgojāties Rumbulā. Ar ko?
- Man bija 16 gadu. 1992.gadā padomju gadu deficīta apstākļi nomainījās ar visādu briesmīgu importa preču uzplūdu. Tas bija laiks, kad ļaudis brauca uz Rumbulu septiņos no rīta, jo līdz deviņiem viss jau tika izpirkts. Tad veiksmes gadījumā varēja pārdot, piemēram, kafijas maisu un nopelnīt vairāk par tā laika vidējo mēnešalgu. Vai kādu limonādi pārdot... Kaut gan, es domāju, ja to limonādi, kuru mēs tirgojām, šobrīd atrastu Irākā, amerikāņi pasludinātu to par īpaši bīstamu ķīmisku ieroci.
Īsāk sakot, nodarbojos ar sīku spekulāciju. Tas viss notika laikā, kad mācījos vecākajās klasēs. Zināt, kā tas bija – draugi, boksa nodarbības, skūto galvu laikmets. Pats arī vienreiz noskuvu galvu, māte gandrīz dabūja infarktu. Bet toreiz šķita - ja esi ar skūtu galvu, nodarbojies ar boksu un tirgošanos, tad esi jau aristokrāts un visīstākais elites pārstāvis.
Vecāki tomēr spēja mani pārliecināt, neskatoties uz manu pubertātes periodu, un paskaidrot, ka aristokrāti ir kas cits. Un labāk tomēr ir iestāties universitātē. It kā banāla doma, bet 90. gadu sākumā cilvēki dažādi uztvēra izglītības nepieciešamību. Pēc tam boksa treniņi un tirgošanās beidzās, bet Universitātē sākās mācības un akadēmiskais darbs.
- Jūs ne tikai mācījāties, bet vienlaikus arī strādājāt universitātē?
- Es mācījos ekonomiku Latvijas Universitātē un tur arī strādāju – Eirofakultātē. Vācijas un Dānijas pasniedzēju vadībā mēs, daži studenti, nodarbojāmies ar pētniecisko darbu – pētījām pārejas perioda ekonomikas īpatnības. Laikam tas bija visjautrākais laiks – paši bijām jauni un arī mūsu pasniedzējiem – vācietim un dānim - mazliet pāri 30. Vēlāk saņēmu stipendiju un aizbraucu mācīties uz Dāniju maģistratūrā. Gribēju atgriezties, lai mācītu citus. Bet, atgriežoties Latvijā, uzturēt ģimeni, strādājot Universitātē, bija ļoti sarežģīti. Nevarēju atļauties veidot akadēmisku karjeru un nodarboties ar zinātni.
Tāpēc kļuvu par žurnālistu.
-Žurnālistikā nonācāt mērķtiecīgi vai nejauši?
- Nejauši. Vasaras sākumā atgriezos no Dānijas. Līdz septembrim nebija ko darīt – Universitātē brīvdienas, tātad divus mēnešus nav darba. Reiz no rīta avīzē izlasīju, ka ir tāds telekompānijas NTV Baltijas birojs. Galvā pazibēja doma – gribu uz televīziju! Uz labu laimi piezvanīju un pajautāju – vai jums ir vajadzīgi darbinieki? Man atbildēja – atbrauc, parunāsim. Parunāju ar biroja direktoru Dmitriju Novikovu, kurš tagad jau strādā Maskavā. Viņš padomāja un sacīja – nāc rīt uz darbu, būsi producents. Es nolēmu – mazliet, līdz vasaras beigām pastrādāšu televīzijā par producentu. Galu galā paliku televīzijā gandrīz astoņus gadus. Un pēdējie gadi bija visinteresantākie – biju galvenais redaktors Pirmajā Baltijas kanālā.
- Tātad Jūsu dzīvi var sadalīt dažādos atšķirīgos posmos?
- Jā, tā arī ir. Vispirms darbs akadēmiskajā jomā. Pēc tam – žurnālistika, bet tagad politika.
- Visai atšķirīgas darba jomas?
-Patiesībā ne pārāk. Gan Universitātē, gan televīzijā, gan politikā jāstrādā ar cilvēkiem. Sākotnēji uz taviem pleciem gulstas atbildība par studentiem. Pēc tam – atbildība skatītāju priekšā. Tagad – to cilvēku priekšā, kuri atbalsta mūsu politisko apvienību un tic, ka politiķi tomēr var izdarīt arī ko valstij derīgu.