Nils Ušakovs

"Tu nedzīvosi labi, ja līdzās kādam ir slikti". "Augstākā izglītība nav greznība, tāpēc tā ir bez maksas". "Tautas veselība ir svarīgāka par visu, tāpēc medicīna ir bez maksas". Tie nav utopiski lozungi, bet principi, saskaņā ar kuriem dzīvo viena no mūsu kaimiņvalstīm – Dānija. Politiskās apvienības "Saskaņas centrs" priekšsēdētājs Nils Ušakovs ir beidzis Dānijas universitāti un pārliecinājies , kādu labklājību ir spējīga sasniegt valsts, ja tās iedzīvotājiem ir kopīgi mērķi.

-- Vai situācija Latvijā un Dānijā ir līdzīga, lai vilktu paralēles? Viņi taču ir bagāti, bet mēs – nabagi...

-- Dānija ne vienmēr ir bijusi bagāta. Pirms pusgadsimta, pēc Otrā pasaules kara, tā bija nabadzīga zvejnieku valsts. Tieši tāpat kā Latvijai tai nebija dabas resursu. Bet dāņu mentalitātei piemīt brīnišķīga īpašība – attīstīta pleca sajūta. Ja izdzīvot, tad kopā. Un ja kļūt bagātam – tad arī kopā. Dāņi ir gatavi maksāt milzu nodokļus, lai valstī tiktu uzturēta kārtība un tajā nebūtu ļaužu, kuriem klājas slikti. Tur par sliktu gaumi tiek uzskatīts dzīvot pārāk greznā mājā, braukt ar īpaši dārgu mašīnu un ģērbties ar nevajadzīgu šiku. Piemēram, tāda situācija: uz ceļa stāv grezns «BMW». Garām iet dāņu pusaudži. Kā reaģētu mūsu jaunieši? Sāktu apbrīnot un apskatīt salonu, pētīt, cik mašīnai ir izpūtēju un apsvērt, ar kādu ātrumu tā izkustas no vietas. Bet dāņu pusaudži nicinoši pateiks „buržujs!” un ies tālāk. Dānijā lielas korporācijas prezidents iet uz to pašu lielveikalu, kur iepērkas viņa padotie. Valkā džinsus un T-kreklu. Bet villas vietā pērk zvejnieku mājiņu kādā salā, remontē to un uzliek salmu jumtu. Griesti mājiņā ir zemi, toties apkārt – jūra, daba. Tas arī ir, dāņu vērtējumā, visvērtīgākais.
-- Kā viņi nonāca pie šādas apziņas? Ar striktas juridiskās reglamentācijas palīdzību?

-- Nekādā gadījumā. Pašā pamatā ir audzināšana un kultūra. Piemēram, Dānijā pirmais stāvs atrodas diezgan zemu. Ej garām logiem, un viss ir skaidri redzams. Bet aizkaru nav. Dāņi uzskata: ja tu slēp savu mītni, tad esi nekārtīgs cilvēks ar netīriem nodomiem. Bet godīgam cilvēkam nav nekā slēpjama. Un tā ir gadsimtiem veca tradīcija.

-- Mums taču ir citāda mentalitāte. Kādu pieredzi varam aizgūt no skandināvu valstīm?

-- Skandināvijā valsts ir tendēta uz sociālo jomu. Augstākā izglītība Dānijā ir bez maksas. Students saņem stipendiju, ar kuru pietiek, lai apmaksātu istabu kopmītnē, pārtiku un mācību grāmatas. Mācības ilgst piecus gadus, bet katram ir iespēja mācīties bez maksas un saņemt stipendiju septiņus gadus – gadījumā, ja esi divus gadus apguvis kādu specialitāti, bet, vēlāk pārgājis uz citu fakultāti. Principā, tas ir līdzīgi kā padomju sistēmā: bezmaksas izglītība un bezmaksas medicīna. Mums ir jāatzīst savas kļūdas un jāatjauno tā sociālā sistēma, ko mēs sagrāvām pēc 1991. gada.
Turklāt Dānijā sociālā sistēma izglītībā attiecas ne tikai uz savējiem. Piemēram, es varēju pabeigt maģistratūru Dānijā, jo saņēmu stipendiju no Dānijas Ārlietu ministrijas. Pats apmaksāt mācības un dzīvi ārzemēs es noteikti nevarētu.
-- Par kādiem līdzekļiem Dānija būvē savu sociālismu?

-- Kāda nauda bija Somijai, kuras ekonomika bija pilnībā saistīta ar piegādēm Padomju Savienībai? PSRS sabruka – sabruka arī somu ekonomika. Bet somi mainījās un radīja “Nokia”. Kādi resursi viņiem bija? Nekādu. Tikai intelektuālie. Arī dāņiem nav nekādu citu resursu. To saprotot, viņi iegulda līdzekļus izglītībā un medicīnā. Cilvēki ir viņu galvenā investīcija. Tur ikviena pensionāre runā angļu valodā. Nemaz nerunājot par jaunatni.
-- Latvijā katrs dzīvo savrupi. Bet dāņi ir monolīta nācija. Kur mums rast viņu pleca sajūtu?

-- Starp citu, dāņiem šī pleca sajūta piemīt ne tikai vienas nacionalitātes cilvēkiem. Ļoti zīmīgs fakts: kad Dānijā ienāca fašisti un visiem ebrejiem tika pavēlēts nēsāt dzelteno zvaigzni, pirmais cilvēks, kurš to pielika un izgāja uz ielas, bija dāņu karalis. Pēc viņa zvaigznes piešuva arī citi dāņi. Un lielāko daļu ebreju viņi izveda uz Zviedriju, kas nepiedalījās karā.
Bet ideju – man nebūs labi, ja kādam līdzās būs slikti, ir jāpieņem pat pēdējiem egoistiem. Piemēram, ja esi sasniedzis labklājību , tu tomēr nedzīvosi mierīgi, zinot, ka jebkurā brīdī tavu dēlu var piekaut, sievu izvarot, mašīnu nozagt, māju aplaupīt. Mazs bērns no labvēlīgas ģimenes staigā pa ielu un nejauši savainojas ar narkomāna adatu. Tavs bērns staigā no ielas nožogotā pagalmā? Bet visu dzīvi jau nenodzīvosi aiz žoga. To cilvēku problēmas, kam ir slikti, agri vai vēlu kļūs par tavām problēmām. Jo nedrīkst radīt veselu slāni cilvēku, kuriem ir liegta jebkāda iespēja normāli dzīvot.

Turklāt jau 18 gadus mūsu sabiedrība ir sašķelta arī pēc nacionālās piederības. Visu šo laiku tiek kultivēta apziņa – dari pāri citam, un tu dzīvosi labāk. Šodien mēs skaidri redzam – labāk nav kļuvis nevienam.

Ir vajadzīga politika, kuras mērķis ir likt cilvēkiem saprast – tikai kopā mēs varēsim sakārtot valsti. Kad latvietis nepriecāsies, ka viņa krievu kaimiņa bērniem skolā jāmācās latviešu valodā. Kad cilvēks mierīgi nepaies garām pensionārei, kura skaita santīmus pie veikala kases. Kad vienaldzība par ubagojošiem bērniem uz ielas nekļūs par pieradumu. Varbūt šajos vārdos skan pārmērīga pacilātība, bet, manuprāt, tāda politiku sauc par saskaņas politiku.